Pilngadīgas personas ar invaliditāti

Statistiku par personām ar invaliditāti apkopo un publicē Labklājības ministrija. Pirmreizējo un atkārtoto invaliditātes ekspertīzi veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija. 

Invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā. 

Invaliditātes grupas

Pilngadīgām personām līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanas nepieciešamajam vecumam, izvērtējot funkcionēšanas ierobežojumu un tā pakāpi, nosaka darbspēju zaudējumu procentos. Savukārt, pensijas vecuma iedzīvotājiem invaliditātes grupu piešķir, nenosakot darbspēju zudumu:

• 1. grupa – ļoti smaga invaliditāte (darbspēju zaudējums 80-100 %), 
• 2. grupa – smaga invaliditāte (darbspēju zaudējums 60-79 %),
• 3. grupa – mēreni izteikta invaliditāte (darbspēju zaudējums 25-59 %).

Pilngadīgās personas ar invaliditāti

Skatīt karšu pārlūkā

Funkcionālie traucējumi

Funkcionālos traucējumus var grupēt pēc to veida: redzes, dzirdes, kustību traucējumi vai psihiskie un uzvedības traucējumi, taču lielākajai daļai personu ar invaliditāti ir dažādi cita veida funkcionālie traucējumi vai funkcionālo traucējumu veids nav norādīts. Grafikā vizualizēta statistika par personām ar invaliditāti (kuriem ir noteikts funkcionālo traucējumu veids) – pa funkcionālo traucējumu veidiem.

Nodarbinātība

Mazāk par pusi personu ar 3. grupas invaliditāti ir nodarbināti algotā darbā. Nodarbināto īpatsvars starp personām ar 2. grupas invaliditāti ir būtiski mazāks un tikai neliela daļa no personām ar 1. grupas invaliditāti strādā.

Pirmoreiz par personām ar invaliditāti atzīto personu skaits

Vecumā virs 55 gadiem ir lielāks skaits pirmoreiz par personām ar invaliditāti atzīto personu skaits nekā jaunākās vecuma grupās. Kopumā starp personām ar invaliditāti sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, kas skaidrojams ar sieviešu ilgāku mūžu un līdz ar to arī lielāku kopējo skaitu vecumā virs 65 gadiem.

Pamata slimības, kas ir par pamatu invaliditātes noteikšanai

Slimības, kas ir par pamatu invaliditātes noteikšanai, visbiežāk ir gadu gaitā nemainīgas, un sastopamas visās vecuma grupās. Starp biežākajām slimībām, kas ir par pamatu invaliditātes noteikšanai, ir tādas saslimšanās kā ļaundabīgi audzēji, asinsrites sistēmas slimības un skeleta, muskuļu un saistaudu slimības.

Tāda saslimšana kā acu un to palīgorgānu slimības visbiežāk sastopama personām pensijas vecumā (65 un vairāk gadi). Savukārt gados jaunākām personām (18-29 gadu vecumā) invaliditāti visbiežāk nosaka psihisku un uzvedības traucējumu dēļ, bet otrā biežākā slimība ir ievainojumi, saindēšanās un citas ārējas iedarbes sekas.

Atkārtoti par personām ar invaliditāti atzīto skaits

Pieaugušajiem invaliditāti nosaka uz noteiktu termiņu (uz sešiem mēnešiem, vienu, diviem, pieciem gadiem) vai uz mūžu, ja personas veselības traucējumi atbilst Ministru kabineta noteikumos Nr.805 noteiktajiem kritērijiem. Personas, kurām invaliditāte noteikta uz noteiktu termiņu, pēc invaliditātes termiņa beigām var veikt atkārtotu invaliditātes ekspertīzi.